Argumentācijas pamati.

Jāsaka, ka gribās atiet no nopietnā, un izmantot šo blogu visādiem garīgiem atkritumiem. Pateicoties arg. pamatu nodarbībām man tādu ir daudz.

Šis viss ir tapis šīsdienas nodarbības laikā:

Mutācijas iemesli: 10% iedzimtība, 10% ķīmiskais piesārņojums, 10% radioviļņu apstarojums, 70% tirgus belaši.

All the cool kids think the Sun goes around the Earth. /Aristotle/

2030. gads. Beidzot izgudrots ledusskapis, no kura neizbēg ĢMO dārzeņi.

Esmu vīlies visā: sevī, sabiedrībā, dzīvē, pasaulē, izņemot, protams, Latvijas politiku.

Nogalini valdību! /Jēzus/

Bebri nodara materiālu kaitējumu iedzīvotājiem un pašvaldībām.
Kūlas dedzinātāji nodara materiālu kaitējumu iedzīvotājiem un pašvaldībām.
Rīgas dome plāno bebrus izmantot tūristu pievilināšanai.
Tātad kūlas dedzinātājus un viņu nodarbi var izmantot tūristu pievilināšanai!

“Pusnakts – starp vakardienu un rītdienu” 9.nodaļa

“Well, well
Is that our little author?
Coming back; Humming his hymns a little altered.” -
- no Lupe Fiasco “Shining Down”

Ideālistus un utopistus, šķiet, ienīst lielākā pasaules daļa, tomēr šajā nīdēju bariņā ir arī lērums ticīgu cilvēku. Kāpēc šeit svarīgi ir ticīgie? Nu, domājams, ka Jēzus arī bija ideālists. Vispār ticības galvenais uzdevums bijis izveidot ideālu sabiedrību. Diemžēl joprojām nav saprotams, kāpēc daudzi iestājas pret vienlīdzību visā pasaulē. Dzīvot tagad un labi ir galvenais, ko grib cilvēks mūsdienās. Bet šis pats cilvēks kāpj uz skatuves un stāsta, ka mūsu mērķis ir radīt tādu pasauli, kurā nākošajām paaudzēm būtu labi dzīvot.

Kapitālisms radījis skaudīgu un morāli nepatstāvīgu sabiedrību, kur vājie un stulbie var dzīvot labi, kamēr stiprie un gudrie knapi savelk galus kopā. Tas nav godīgi. CIlvēce var dzīvot pasaulē, kurā skaudība ir izskausta sociālā un finansiālā līmenī. Jūtu, ka cilvēki brēks :”Vienlīdzība ir pretrunā ar dabas likumiem!” vai kaut kā tamlīdzīgi. Sūdīgs arguments. Cilvēce jau izsenis izvēlējusies distancēt sevi no dzīvnieku valsts un dabas. Tika radīt likumi, kas aizsargā vājos, gudrie radija mākslu, attīstījās medicīna, kas ļāva izdzīvot tiem, kurus daba bija nolēmusi nāvei. Viss liecina par to, ka cilvēks vairs nav dzīvnieks, viņš var pretoties dabai un, iespējams, drīz spēs pretoties Dievam. Nākošais solis ir mainīt kapitalistisko (dabas doto) domāšanu uz socialistisko (cilvēka radīto). Un baznīcai ar savu socialisma nosodīšanu būtu jāpaklusē, jo kā teica Maikls Mūrs: “Es neatceros, ka Jēzus būtu teicis, ka viņš grib lai mēs visi esam kapitālisti.”

Ak, mēs: egoistiskā civilizācija. Vai tāpēc esam šajā pasaulē, lai naudu pelnītu? Nē, esam te, lai cilvēce izdzīvotu un turpinātu attīstīties. Pašlaik esam iznīdējuši sevi emocionālā līmenī. Prieks, bēdas, mīlestība, naids: tagad šis un daudzas citas izjūtas ir tik viegli un bieži viltojamas. Kāda mērķa pēc? Lai tiktu uz priekšu, lai pašam labi, lai apmierinātu savu egoismu. Vai tiešām trīm paaudzēm ir grūti paciesties, izturēt morālo revolūciju un tās sekas? Varēsim mirt ar domu: “Skat, ko es esmu sadarījis! NU, tad jau tiem nākošajiem būs riktīgi forši.” Tu domā, ka šajā sabiedrībā, kurā dzīvojam tagad, tu esi brīvs? Tevi kontrolē popkultūra, reklāmas, ārzemju kapitāls. Pasaules korporācijas nosaka cilvēku cenu naudas vienībās. Baznīca vispār ir apjukusi un vairs nezin, ko sludināt. Agrāk bagātie priecājās par savu bagātību tempļos un baznīcās, bet šodien viņi to dara 5 zvaigžņu viesnīcās.

“Wake up and realize what’s goin on around you
Poisonin of the food and water
Tamperin of ciggarettes
Disease engineering control over your life
Take back your existence or die like a punk
This is Big Rube, sayin right on to the real, and death to the fakers” -
- no OutKast “True Dat”, autors, lasītājs Big Rube.

Cilvēks jau ir kā suns, kamēr ar varu nedresēsi pats ķepu nedos. Šķiet, manis propagandētā vienlīdziba un materiālā neatkarība nāks ar varu, mums to ļoti iespējams uzspiedīs ar karu. Uzspiedīs tādu brīvības ideoloģiju, kura liekas pareiza dažiem, bet ne visiem. Tas būs jauns “vergu ceļš”, kurā cilvēkam liks būt tādam pašam kā pārējiem un celt nākotni tiem, kuri iespējams nekad neiepazīs patieso brīvības sajūtu.

Uzmanību! Šis raksts ir domāts, lai rosinātu un attīstītu domāšanu sabiedrībā. Tā nav viedokļa uzspiešana, bet gan autora garīgie atkritumi, ar kuriem viņš vēlas padalīties.

“I’m just another brother
Who’s never gonna win
It’s history over and over
So let the party begin
Here comes the last revolution“  -
- No NO Connection “Last Revolution”

Pasaka par akmeni.

Katrai Dzīvības Ugunij reiz tiek prasīts, par ko tā vēlas būt visu savu atlikušo mūžu. Tā bija sanācis, ka viena Uguntiņa atbildēja: “Gribu būt liels, liels akmens, kurš dzīvos mūžīgi! Man jākļūst varenam mākslas darbam kāda mākslinieka rokās. Man jābūt smagam, lai mani neviens, izņemot īsto mākslinieku, nevarētu aiznest. Man ir jābūt aukstam, bez jūtām, lai es pats sevi neiznīcinu!”

Nu, akmens laimīgs bija jau visu ziemu nostāvējis, bet pavasarī pie viņa sāniem sāka dīgt sniegpulkstenīte. Kamēr tā dīga, akmens smējās par to, ka kādam bija ienācis prātā kļūt par kaut ko tik trauslu un vārgu. Bet sniegpulkstenīte uzgīga, uzziedēja un priecēja garāmgājējus. “Nekas, nākošo ziemu gan šī nepārdzīvos,” domāja akmens, tomēr sniegpulkstenīte cēlās no zemes katru pavasari. Akmenim tas nepatika un viņš centās par to vairs nedomāt. Tomēr arī viņš drīz nevarēja vairs ignorēt sniegpulkstenītes graciozo ziedēšanu, viņam tā pat sāka patikt. Pats to neapzinoties, viņš centās dienas gaitā uzmest tai savu ēnu, lai citi to nevarētu pamanīt un noplūkt. Tomēr, kad viņš pamanīja, ka viņā mostas kaut kas neakmeņains, viņš atkal ieslēdzās sevī: kļuva par akmeņaināko akmeni visā pasaulē.

Pēc gada atbrauca strādnieki, mēģinādami dabut akmeni no vietas, viņi smagi sabradāja sniegpulkstenīti. Akmens tika iekrauts mašīnā un aizvests, bet sniegpulkstenīte vairs tā arī nekad neuzdīga.

Tagad viņš rotāja pasaulslavenu muzeju telpas, pulcēja ap sevi ļaužu masas, kuras elsdamas apbrīnoja tā varenību. Tomēr sasvīdušie tūristu pūļi bija vienīgā dzīvība, kuru viņš redzēja no dienas dienā. Naktis viņš pavadīja tādu pašu aukstu, varenu akmeņu vidū. Tikai tagad viņš saprata, ka gribēja atpakaļ dabā. Viņš gribēja skatīties, kā no jauna uzdīgst sniegpulkstenīte, un just, kā tā, vēja iešupināta, glaužas ap viņa sānu.

Viņš vairs negribēja būt akmens. Viņš gribēja atgriezties tajā dienā, kad viņam kā Dzīvības Ugunij prasīja, kas viņš vēlās būt. Viņš gribēja būt sniegpulkstenītis, augt un neuzdīgt kopā ar sev līdzīgo pie sāniem.

Bet tagad – akmens.

“Pusnakts – starp vakardienu un rītdienu” 10.nodaļa

Bridu pa Metrapoli – šo mūžiem slavināto kapitālistu templi/cietumu. Pēkšņi biju kļuvis par Nostrdāmusu, bet ko tur daudz, ja viena cilvēku daļa šeit dzīvoja neiedomājamā nabadzībā, bet otrā no rītiem dzert dzīvsudrabu un ap pusdienlaiku to “izkačāt” no sava ķermeņa. Šī bija sabiedrība, kurā pār visiem pārējiem valdīja ģenētiskā elite.

Sākās lietus, un es nolēmu pagaidīt tuvākajā ķīmiskajā tīrītavā. Skanēja maiga, neuzkrītoša mūzika, un es vai jūdzos prātā no tās. Blakus sēdēja gados jauna meitene vīriešu uzvalkā, bet viņas mati noteikti bija pārdzīvojuši ātombumbas sprādzienu. Rokās viņa turēja dzīvības apdrošināšanas polisi. “7 miljoni. Vai nav par dauz par tavu dzīvīti?” jautāju. -Es neesmu parasts cilvēks,”  viņa atbildēja un smagi nopūtās, “garlaicīgi.” “Uhu, ko gan mēs tagad darīsim?” -”Laikam jau mēs varam iemīlēties viens otrā.” Nebija gluži mana izpratne par jautrību,bet nospriedu, ka man tie 7 miljoni lieti noderētu, tāpēc nolēmu pamīlēt viņu mazdrusciņ. Pēc 20 minūtēm mēs jau apprecējāmies caur internetu.

Gājām pa parku, iztēlojoties, ka šis ir mūsu medusmēnesis. Izrādījās, ka meitene nāk no pilsētas pazemes daļas, tāpēc bieži jokojās ar dažādiem “preparātiem”. Sapazinies ar vēl dažiem pazemiešiem, izvilku no kabatas sarkanu drāniņu. Šiem par kaut ko tādu bija vispār aizliegts domāt, citādi tev tika kārtīgi izskalotas smadzenes. Skumji, bet manuprāt šis bija viens no iemesliem, kāpēc nevarēja pamosties diensapņotāji. Viņu domas tika medītas kā slimi zvēri.

Izvilku auskaru un ieliku meitenes ausī. “Tagad tu esi pa pusei cilvēks.” Viņas bērnišķigais skats acumirklī pārvērtās naidpilnā blenzienā. Visdrīzāk tā bija sagadīšanās, ka tājā dienā 13 Megapoles līderi izbeidza savu eksistenci, vemjot asinis un ar tām nokrāsojot sarkanus savus baltos kabinetus. Lainuvaikā, es to nekad neuzzināju.

Kopš jaukās policistes mans puns bija pāraudzis ragā, un stipri traucēja pārvietošanos. Un ragam tagad bija pievienojusies vēl kāda iekšējā balss. Nē, drīzāk tas bija mans kuņģis. Tāpēc jau ap 7 vakarā es izgāju no neglītas šķērsieliņas, izsaucu policiju, noformēju visus papīrus un saņēmu 7 miljonus, kā tuvākais radinieks. Par visu šo naudu es uz stūra esošajā ēstuvē nopirku sīpolu zupu ar grauzdiņiem un glāzi sintētiskā vīna. “Nolāpītā inflācija,” es domāju pie sevis, kamēr pamazām apklusināju savu kuņģi.

Izgāju pa Rietumu vārtiem. Metropole – cik nožēlojama vieta – viss, kas man no tās bija palicis prāta bija lietus, kuru es pārlaidu… kur? Atcerēties nav vērts, kuram interesē pagātne. Un kuram nākotne? Laikam jau tiem, kuriem vēl ir kāds mērķis, pat ja tie ir tikai auskari.

Pazudusī Blaumaņa novele jeb Marks sagāja sviestā pēc Alises nevainīgā komentāra Twitterī.

Viņa bija no citas planētas. Viņš arī bija tāds – nekāds. Satikās viņi marmora klātā Singapūras bārā, kurā viņš centās notirgot 22 kodolgalviņas kādam tīnim, kurš sevi dēvēja par Kasperu. Viņa nebija skaista, un viņš nebija neglīts,  kas padarīja viņus par pašiem neierastākajiem ļaudīm uz pasaules. Pēc kāzām viņi kādu laiciņu paspēlējās starp zvaigznēm, pavasarī apciemoja Jupīteru un Marsu un tad nošāva pīli. Viņš kaisīja sapņus, bet viņa makšķerēja zelta zivtiņas. Dzīvoja nabadzīgi tāpēc stārķiem par piegādi samaksāt nevarēja, bet tuvāko kāpostu lauku bija apsēduši ķinieši. Viņu attiecībās arī nebija nekādas rozīnītes. Kopīga burkānu mizošana bija intīmākā pieredze viņu dzīvē. Gāja gadi uz katru ziemu šie sitās pret dzīvokļa dienvidu sienu, cerot nobīdīt zemeslodi, lai būtu mazāk jāmaksā par siltumu. Sākās karš. Viņa devās uz fronti, viņš pievienojās bēgļiem, glābdams teflona pannu, kura bija viņu kāzu dāvana. Pēc 3 dienām karš beidzās, Zeme bija palikusi divreiz vieglāka un bērniem tagad mācīja tikai divu kontinentu nosaukumus. Viņš viņu vairs negaidīja atgriežamies. Gāja pavisam švaki, pēc kara, pārdot sapņus kļuva gandrīz neiespējami.  Pārdeva pannu, un aizlidoja uz Marsu, kur sāka rakt bedres telegrāfa stabiem. Pēc piecdesmit gadiem Zemes paliekas tika likvidētas. Un viss, kas cilvēcei vēl atgādināja par zaļo planētu, bija Mārupes gurķi, kuri brīnumainā kārtā spēja augt uz Marsa iežiem. Viņš dzīvoja gadsimtiem, un, kamēr cilvēce izvaroja pingvīnus, dibināja autoskolas un strīdējās, viņš skatījās uz zvaigžņu vārtiem, cerēdams, ka drīz atvedīs kafiju no Pandoras. Bet vienu dienu, 29. kilometrā pie viņa piegāja sieviete – tāda nekāda. Tā bija viņa, protams, pārcietusi vairākas smagas plastiskās operācijas un nomainījusi dzimumu, bet tomēr viņa. “Es tevi neienīstu,” viņa teica, un šie vārdi bija stiprāki pat par apziņu, ka rīt ir algas diena. Viņiem uznāca izsalkums, kuru viņi nepareizi iztulkoja kā dziļas jūtas, un pirmo reizi 500 gados viņi nodarbojās ar mīlestību (protams izmantojot pingvīnu kā starpnieku, jo viņi taču negribēja saķert kādu STS). Viņi to darīja tik stipri un ilgi, ka 50 km rādiusā visām ēkām aizsvīda logi. Tomēr mīlestība ir nepastāvīga lieta, un jau nākošajā dienā viņa aizlaidās ar vakarnaksts pingvīnu. Pēc nedēļas viņš aizrijās ar zemesriekstu un nosmaka uz 45. kilometra. Un tāpēc šodien uz Marsa ir aizliegti zemesrieksti un cilvēki ir izdomājuši prezervatīvu.

END OF STORY. BYE, BYE!

“Pusnakts – starp vakardienu un rītdienu” 8.nodaļa

“Left the city, my momma she said don’t come back home
These kids round’ killin each other, they lost they minds, they gone
They quittin’ school, making babies and can barely read” *

Es devos uz Ziemeļiem, un ar katru nākošo kilometru man palika arvien aukstāk, un man uzmācās bažas, ka tik es sev kaut ko neatsaldēju. Sūdzēties jau nevarēja, galu galā es šeit baudīju pilnīgu brīvību. Pie dvēseles man nekā nepalika un mantas arī nebija, tomēr eksistēt šajā pasaulē varēja arī vienkārši bārstoties ar iecietību, žēlsirdību, mīlestību un laimi. Man piederēja pasaule, cilvēki darīja visu, ko gribu, un man tas tika par baltu velti.

Protams, viņas labirintā es jau biju iegājis, taču tā sienām bija viens neliels trūkums: tās bija no stikla. Iegājis kādā ciematā, es uz stūra nometos uz ceļiem un 2 stundu laikā, man bija pietiekoši daudz naudas, lai varētu nopirkt pāris kilogramus kartupeļu. Tos es sāku ciema vidū sviest pret labirinta sienām, un tās šķīda un plīsa uz visām pusēm. Tur, svešumā, stāvēja viņas dzīvība, kura man bija jāatņem viņai, pirms varēšu tikt pie auskara.

Ar diviem soļiem un vienu kūleni es panācu to un lecu virsū. Iebāzu mutē kartupeli un žņaudzu. Tagad es sajutos kā īsts pasaules virspavēlnieks. Šis vairs nebija Ariadnas labirints, bet gan mana smilškaste. Un kurš teica, ka visas problēmas nevar atrisināt ar kartupeļiem? Bet pirms es paspēju pielikt viņai punktu, no kaut kurienes izleca melns taksis ar Nerimas numuriem un ietriecās man galvā tik stipri, ka likās, ka puns tur paliks līdz mūža galam.

Mani savāca uz vietējo iecirkni, kur apmeloja kartupeļu zādzībā. Policiste bija jauka meitene un laikam mana jaunā puna, kurš vairāk atgādināja ragu, dēļ, mēs spējām vienoties. Pēc stundas es jau atkal biju ceļā, starp kājām svilpoja vējš, un apkārt man mūrējās jau ķieģeļu sienas. Kā vienmēr – tu gribi daļiņu no viņas, kurai uz vitrīnas rakstīts “Nepieciešamības gadījumā izsitiet stiklu”, bet viss beidzās ar to, ka attopies šaurā istabā un nosmoc no tvana.

Pie horizonta parādījās Metropole. Pavēros debesīs un kliedzu: “Diensapņotāji, lūdzu mostieties, mēs vairs nedrīkstam gulēt!”

_____________________________________________________________

* No Janelle Monae dziesmas “Sincerely Jane”

“Take back your existence” a tribute to Big Rube

It’s gone.
The world is going to the end,
People keep living like they’re God’s servants,
What they mislook is the God given right to choose,
We are free.
Though most of us choose to give up their freedom for diet coke
or some other commercial bullshit.
People need real Down South lyricists,
To help them open their eyes,
And see,
That problems we run upon,
Are concealed in our mind.
This mighty foe of ours has grown stronger over centuries,
It has defined who we are,
It made us poor,
It made us rich.
Still it hasn’t prevented us from designing appliances that can kill us,
We lost the real when we went to war.
War is bullshit flowing in the menace polluted air.
And who Die Mostly Over Bullshit?
That’s right – the Good.
Our mind-state needs a new intellectual waste removal plan,
And then a wall built to preserve it so beautifully true as the city of Babylon.
Take out that ad trash!
Leave it to mental bureaucrats,
Realize what is going on around you,
Wash away your memories,
Build a world that needs no felonies,
Then let go,

If you really wanna fly,
You have to leg go.