“Pusnakts – starp vakardienu un rītdienu” 12. nodaļa
This world is such a fucked up place
My mind’s such a fucked up shape
Everything down here sucks
Maybe what’s up there is great
We all gotta go one day
I just wanna cut to the chase
- No Lupe Fiasco “Beautiful Lasers”
Iespundēts psihenē gaidīju pusdienas. Kā es šeit nokļuvu? Tas ir garš stāsts. Vai zini tas naktis, kad aizej ar daraugiem uz ballīti un nākošajā dienā visas tavas atmiņas raksturo melnais kvadrāts ar nesaprotamiem krāsas izplūdumiem? Apmēram tā es atceros savu ceļu no Metrapoles. Bet īstenībā.. Šķērsoju Bezizejas kalnus, kad auskars man rokās sāka man stāstīt, cik apburoši es izskatītos viss baltā. Tadiem neesot šķēršļu dzīvē. Palecos, trīs reizes apgriezos pa labi un nu jau stāvēju balts kā kokaīns. Cēlos, cēlos debesīs tād, pēkšņais spēku pieplūdums ļāva man iznīcināt stikla labirintu, ko viņa nemitīgi cēla. Pilsētas nolīdzināju ar zemi. Un cēlos arvien augstāk virs mākoņiem, bet auskari bija melojuši, nu protams, tie tak bija viņas auskari. Tomēr ir šķērslis šajā pasaulē, un tas ir Dievs. Tikko tas apjauš, ka kāds tuvojas viņa pozīcijai, tas iznīcina veco un rada jaunu visumu. “Stāvi, cilvēk! Vai necieni savu radītāju, ka tīko viņa vietu?” prasīja tas. “Es neesmu cilvēks!” atbildēju.
She said, that she would give me greatness, status, placement
Above the others, my face with grace covers of the magazines
- No Lupe Fiasco “The Coolest”
Attapos trako namā. Jutos kā cilvēks, gluži kā pēc alkohola lietošanas. Bet, nē, šī bija daudz siprāka sajūta. Suņi bija man ievadījuši kko stipru sistēmā un mans bioloģiski aktīvais trīs prim hidrogenizētais divu nedēļu bezmaksas antivīruss ar to netika galā. Durvis atvērās un es nonācu aci pret aci ar citu viņu. Citai viņai bija kaut kas kopīgs ar U2. “Vai gribi kļut par Dievu? Es varu pataisīt tevi par cilvēku!” Brutāli noignorēju viņu. Bet tad man pieleca! Kā gan kāds, kurš nav cilvēks, var kļūt par Dievu? Tikai kļūstot par cilvēku, jo cilvēks taču ir daļa no Dieva. Būtu, protams, forši, ja es būtu uzreiz riba, bet man starp kājām joprojām bija mans puns, tāpēc bija jāiet par dubļiem.
Apstiprinoši pamāju ar galvu. Biju gatavs pilnīgai cilvecizācijai. “Bet man ir savi noteikumi,” viņa nočukstēja, “gribu mainīt tavu sirdi pret savu un atņemt tev 21% no tavas dzīves.” Par šādu barteri ilgi domāt nevajadzēja, jo kuram gan, esot Dieva kārtā, vajadzīga sirds vai dzīves gadi. Mans puns ārdījās un bija gatavs nodedzināt šķūni. Mani skūpstīja Laime, nē, tā bija U2, nē, tā bija vienkārši viņa. Pa viņas lūpām manī ienāca dvēsele, vairs nebiju zombijs. Jā, tā bija komplektējošā detaļa, kas mani tagad padarīja par pilnīgu cilvēku. Jā, es biju mirstīgs, bet tas tikai uz pāris Saturna gadiem, vēlāk, kad jau valdīšu pār visumu, būšu jau ticis vaļā no fiziskā ķermeņa.
“Zvaigznes krīt,” viņa man paziņoja. Arī šai jaunajai pasaulei jau bija laiks krist. Viņa ietērpa mani manās baltajās drānās, un vakarā es jau sēdēju baltā Suprā, klausījos Black Eyed Peas un blakus man sēdēja viņa ar burvīgiem auskariem.
Damn, here we go again.
everybody sayin’ what’s not for him
everything I’m not, made me everything I am
- No Kanye West “Everything I Am”
Pusnakts cikla beigas.
