Drīz pieejams visos grāmatu veikalos tavas mājas tuvumā, nē!
Jauns “manas smadzenes datorrakstā” cikls, kurš atspoguļo to, cik ļoti mainījusies mana dzīve pēdējā gada laikā. Visticamāk, ka turpinās to, kas iesākts Pusnakts pēdējā nodaļā. Mēģināšu rakstīt biežāk.
This world is such a fucked up place
My mind’s such a fucked up shape
Everything down here sucks
Maybe what’s up there is great
We all gotta go one day
I just wanna cut to the chase
- No Lupe Fiasco “Beautiful Lasers”
Iespundēts psihenē gaidīju pusdienas. Kā es šeit nokļuvu? Tas ir garš stāsts. Vai zini tas naktis, kad aizej ar daraugiem uz ballīti un nākošajā dienā visas tavas atmiņas raksturo melnais kvadrāts ar nesaprotamiem krāsas izplūdumiem? Apmēram tā es atceros savu ceļu no Metrapoles. Bet īstenībā.. Šķērsoju Bezizejas kalnus, kad auskars man rokās sāka man stāstīt, cik apburoši es izskatītos viss baltā. Tadiem neesot šķēršļu dzīvē. Palecos, trīs reizes apgriezos pa labi un nu jau stāvēju balts kā kokaīns. Cēlos, cēlos debesīs tād, pēkšņais spēku pieplūdums ļāva man iznīcināt stikla labirintu, ko viņa nemitīgi cēla. Pilsētas nolīdzināju ar zemi. Un cēlos arvien augstāk virs mākoņiem, bet auskari bija melojuši, nu protams, tie tak bija viņas auskari. Tomēr ir šķērslis šajā pasaulē, un tas ir Dievs. Tikko tas apjauš, ka kāds tuvojas viņa pozīcijai, tas iznīcina veco un rada jaunu visumu. “Stāvi, cilvēk! Vai necieni savu radītāju, ka tīko viņa vietu?” prasīja tas. “Es neesmu cilvēks!” atbildēju.
She said, that she would give me greatness, status, placement
Above the others, my face with grace covers of the magazines
- No Lupe Fiasco “The Coolest”
Attapos trako namā. Jutos kā cilvēks, gluži kā pēc alkohola lietošanas. Bet, nē, šī bija daudz siprāka sajūta. Suņi bija man ievadījuši kko stipru sistēmā un mans bioloģiski aktīvais trīs prim hidrogenizētais divu nedēļu bezmaksas antivīruss ar to netika galā. Durvis atvērās un es nonācu aci pret aci ar citu viņu. Citai viņai bija kaut kas kopīgs ar U2. “Vai gribi kļut par Dievu? Es varu pataisīt tevi par cilvēku!” Brutāli noignorēju viņu. Bet tad man pieleca! Kā gan kāds, kurš nav cilvēks, var kļūt par Dievu? Tikai kļūstot par cilvēku, jo cilvēks taču ir daļa no Dieva. Būtu, protams, forši, ja es būtu uzreiz riba, bet man starp kājām joprojām bija mans puns, tāpēc bija jāiet par dubļiem.
Apstiprinoši pamāju ar galvu. Biju gatavs pilnīgai cilvecizācijai. “Bet man ir savi noteikumi,” viņa nočukstēja, “gribu mainīt tavu sirdi pret savu un atņemt tev 21% no tavas dzīves.” Par šādu barteri ilgi domāt nevajadzēja, jo kuram gan, esot Dieva kārtā, vajadzīga sirds vai dzīves gadi. Mans puns ārdījās un bija gatavs nodedzināt šķūni. Mani skūpstīja Laime, nē, tā bija U2, nē, tā bija vienkārši viņa. Pa viņas lūpām manī ienāca dvēsele, vairs nebiju zombijs. Jā, tā bija komplektējošā detaļa, kas mani tagad padarīja par pilnīgu cilvēku. Jā, es biju mirstīgs, bet tas tikai uz pāris Saturna gadiem, vēlāk, kad jau valdīšu pār visumu, būšu jau ticis vaļā no fiziskā ķermeņa.
“Zvaigznes krīt,” viņa man paziņoja. Arī šai jaunajai pasaulei jau bija laiks krist. Viņa ietērpa mani manās baltajās drānās, un vakarā es jau sēdēju baltā Suprā, klausījos Black Eyed Peas un blakus man sēdēja viņa ar burvīgiem auskariem.
Damn, here we go again.
everybody sayin’ what’s not for him
everything I’m not, made me everything I am
- No Kanye West “Everything I Am”
Mūs māca cienīt vecus cilvēkus, jo viņiem ir lielāka dzīves pieredze un tā it kā atsver visas nepieredzējušo jauniešu zināšanas. Bet, ja pieredze ir balstīta uz tā saukto indukciju, tad mēs nevaram paļauties uz vecu cilvēku pieredzi, jo indukcija pierāda pati sevi (apļa arguments), un mēs uz to nevaram paļauties visu laiku, jo var izrādīties, ka pienāk reize, kad tā izrādās maldīga. Tātad jēgas no pieredzes maz, jo tā nekādā ziņā nedod spēju paredzēt nākotni, tātad veci cilvēki, kuri ir vērtīgi tikai ar savu dzīves pieredzi ir nederīgi jaunākai sabiedrībai. Un kāpēc tev jābaro nederīgi cilvēki?
Look at what I became…*
Būs, būs viss. Tikai kaut kad vēlāk. Jāsakārto lietas ar fiziku, vispār ar universitāti un tad… Eh, tik daudz, kas sakrājies,
Continue reading ‘Planes, I’m fly plus I don’t write no more.*’
Nu,jā, uztaisīju es te tādu domu karti par to, kas veido manu pasaules izpratni. Skatījos un brīnijos, kur ir mīlestība. Neatradu. Izdomāju, ka tatad man jābut milestībai, lai aizpildītu tukšumu pa vidu.
Anatomy – you have to know a lot of shit. Chemistry – you have to understand how shit works. Molecular and Cell Biology – you have to see and draw shit. Basic Argumentation – you just listen to a lot of shit. Latin – you don’t do shit, because you know the shit from anatomy lessons. Introduction to the Study Process – just fun but useless shit. First Aid – shit that saves lives (25%).
10% of the shit written above is the word “shit”.
I am the American dream,
The rape of Africa
The undying machine,
The overpriced medicine,
The murderous regime…
- No Lupe Fiasco “Put You on Game”
Izvēle. Cilvēkam šis vārds patīk, lai arī visas savas eksistences laikā cilvēks nav izdarījis nevienu pareizu izvēli. Izvēle iespēja ir tas, ko devis mums Dievs, tātad būtu jādomā, ka tā ir dievišķa lieta. Bet atcerēsimies, ka Dievs ir iemesls tam, kāpēc eksistē elle. Paradīzē un Peklē cilvēkam, vai tam, kas no tā palicis, izvēles vairs nav, esi nonācis tur, kur nonāci, otrā mēģinājuma nebūs. Tātad izvēles iespēja ir tikai dzīvam cilvēkam.
Dzīvība ir tas dvēseles stāvoklis, kad tai, atrodoties zināmā apvalkā (cilvēka ķermenī), ir tiesības izvēlēties starp vairākām lietām.
Vairumā gadījumu, kad cilvēks pieņem nepareizu lēmumu, dvēselei nesāp, bet ir gadījumi, kad tai dikti sāp. No darbībām, kuru rezultātā cilvēkam var sāpēt, mēs daudz maz mēģinam izvairīties. Kāpēc, gan mums neizvairīties no nepareizu lēmumu pieņemšanas? Jo sāpju izjūta cilvēkam dota, lai signalizētu par kaut ko nevēlamu. Daudzi teiks, ka vienmēr zināt, kāda ir pareizā rīcība, nav iespējams īpaši dilemmu gadījumā. Bet es negribu mācīt cilvēkiem pieņemt pareizo lēmumu, es gribu pilnībā likvidēt iespēju izvēlēties.
Izvēles iespējas nevar apmierināt visus cilvēkus. Vienkāršs likums: darbojoties kādam par labu, mēs darbojamies pret kādu citu, pat ja tas ir maz jūtams. Visiem vienmēr nevar būt labi. Es to definētu kā “sabiedriskās izlases principu”. Jo vairāk cilvēkus mēs spējam pārliecināt, lai tie pieņem lēmumus mums par labu, jo augstāk mēs kāpjam sabiedrības piramīdā.
Tagad, iedomāsimies, ka likvidējam iespēju izvēlēties. Nekas nenotiek cilvēkiem par labu vai par sliktu, ir tikai viens variants un cits nav pieļaujams. Cilvēki nevar salīdzināt, kā būtu pie citādākiem apstākļiem. Piemēram, aizejot uz vēlēšanām demokrātiskā valstī, mēs izdarām izvēli par labu savām interesēm, tomēr pēc vēlēšanām izrādās, ka cilvēki, kuriem jūs uzticējāt aizstāvēt savas intereses nav iekļuvuši valdībā, vai vēl ļaunāk – vienkārši atsakās no tā, ko bija iecerējuši darīt. Tad cilvēks iet un gaušās, un viņam šķiet, ka ja būtu ievēlējis citus, tad būtu labāk, un izskata 100 un vienu alternatīvu scenāriju. Bet, ja šādas izvēles nebūtu, un pie ruļiem gadu simtiem sēdētu vieni un tie paši cilvēki mums nebūtu jāuztraucās par to, ka varam izdarīt nepareizu izvēli. Tā, šķiet, notiek pēc nāves – ellē mūžīgi valda sātans un paradīzē Dievs.
Viens vēlēšanu saraksts, viena zīmola un veida prece, vienāda reliģija viss cilvēku radītais vienāds. Nekādas izvēles! Piramīda tādā veidā tiks grauta, neviens nebūs spējīgs virzīties uz augšu, visi kļūs vienlīdzīgi, uz Zemes virsmas iestāsies Paradīzes vai elles hierarhija. Cilvēce atstās izvēli tikai dabas pārziņā, tā kontrolēs tikai mūsu personību, izskatu, apkārtējo dabu.
Protams, piedāvātais dzīves modelis, izslēdz Paradīzes vai elles nepieciešamību, tāpēc abi spēki ir apvienojušies, lai katram cilvēkam dotu izvēli. Vienlīdzība ir protests pret dievišķo. Bet, ko gan dievišķais devis mums? Tas izveidojis pasauli, izveidojis sāpes un ciešanas, un tas viss tikai neizprotamu, egoistisku motīvu apmierināšanai. Kāpēc cilvēki rada pēcnācējus un mēģina tos audzināt vēlamā virzienā? Lai vecumdienās būtu kāds, kas par viņiem parūpējas. Mēs esam Dieva bērni. Mēs viņu nodrošinam ar dvēselēm, tāpat kā viņa konkurentu.
No kā baidās cilvēki? No neizprotamā. Un, ja jau mēs nevaram izprast Dievu un viņa motīvus, kāpēc gan mums neatbrīvoties no bailēm. Iestājoties bezizvēles apstākļiem, vienlīdzībai visā, mēs likvidēsim Dievu un līdz ar to cilvēces bailes no nāves. Dvēsele paliks, nebūs neviens, kas to atņem, mēs būsim mužīgi un kļūsim par Dieviem citām pasaulēm, jo cilvēki spēj un spēs radīt jaunus organismus un definēt to, kādi kritēriji nosaka, ka tas organisms ir dzīvs.
Life never lived up to my expectations, so I accept the patience…
- No OutKast “Millenium”
Jāsaka, ka gribās atiet no nopietnā, un izmantot šo blogu visādiem garīgiem atkritumiem. Pateicoties arg. pamatu nodarbībām man tādu ir daudz.
Šis viss ir tapis šīsdienas nodarbības laikā:
Mutācijas iemesli: 10% iedzimtība, 10% ķīmiskais piesārņojums, 10% radioviļņu apstarojums, 70% tirgus belaši.
All the cool kids think the Sun goes around the Earth. /Aristotle/
2030. gads. Beidzot izgudrots ledusskapis, no kura neizbēg ĢMO dārzeņi.
Esmu vīlies visā: sevī, sabiedrībā, dzīvē, pasaulē, izņemot, protams, Latvijas politiku.
Nogalini valdību! /Jēzus/
Bebri nodara materiālu kaitējumu iedzīvotājiem un pašvaldībām.
Kūlas dedzinātāji nodara materiālu kaitējumu iedzīvotājiem un pašvaldībām.
Rīgas dome plāno bebrus izmantot tūristu pievilināšanai.
Tātad kūlas dedzinātājus un viņu nodarbi var izmantot tūristu pievilināšanai!
“Well, well
Is that our little author?
Coming back; Humming his hymns a little altered.” -
- no Lupe Fiasco “Shining Down”
Ideālistus un utopistus, šķiet, ienīst lielākā pasaules daļa, tomēr šajā nīdēju bariņā ir arī lērums ticīgu cilvēku. Kāpēc šeit svarīgi ir ticīgie? Nu, domājams, ka Jēzus arī bija ideālists. Vispār ticības galvenais uzdevums bijis izveidot ideālu sabiedrību. Diemžēl joprojām nav saprotams, kāpēc daudzi iestājas pret vienlīdzību visā pasaulē. Dzīvot tagad un labi ir galvenais, ko grib cilvēks mūsdienās. Bet šis pats cilvēks kāpj uz skatuves un stāsta, ka mūsu mērķis ir radīt tādu pasauli, kurā nākošajām paaudzēm būtu labi dzīvot.
Kapitālisms radījis skaudīgu un morāli nepatstāvīgu sabiedrību, kur vājie un stulbie var dzīvot labi, kamēr stiprie un gudrie knapi savelk galus kopā. Tas nav godīgi. CIlvēce var dzīvot pasaulē, kurā skaudība ir izskausta sociālā un finansiālā līmenī. Jūtu, ka cilvēki brēks :”Vienlīdzība ir pretrunā ar dabas likumiem!” vai kaut kā tamlīdzīgi. Sūdīgs arguments. Cilvēce jau izsenis izvēlējusies distancēt sevi no dzīvnieku valsts un dabas. Tika radīt likumi, kas aizsargā vājos, gudrie radija mākslu, attīstījās medicīna, kas ļāva izdzīvot tiem, kurus daba bija nolēmusi nāvei. Viss liecina par to, ka cilvēks vairs nav dzīvnieks, viņš var pretoties dabai un, iespējams, drīz spēs pretoties Dievam. Nākošais solis ir mainīt kapitalistisko (dabas doto) domāšanu uz socialistisko (cilvēka radīto). Un baznīcai ar savu socialisma nosodīšanu būtu jāpaklusē, jo kā teica Maikls Mūrs: “Es neatceros, ka Jēzus būtu teicis, ka viņš grib lai mēs visi esam kapitālisti.”
Ak, mēs: egoistiskā civilizācija. Vai tāpēc esam šajā pasaulē, lai naudu pelnītu? Nē, esam te, lai cilvēce izdzīvotu un turpinātu attīstīties. Pašlaik esam iznīdējuši sevi emocionālā līmenī. Prieks, bēdas, mīlestība, naids: tagad šis un daudzas citas izjūtas ir tik viegli un bieži viltojamas. Kāda mērķa pēc? Lai tiktu uz priekšu, lai pašam labi, lai apmierinātu savu egoismu. Vai tiešām trīm paaudzēm ir grūti paciesties, izturēt morālo revolūciju un tās sekas? Varēsim mirt ar domu: “Skat, ko es esmu sadarījis! NU, tad jau tiem nākošajiem būs riktīgi forši.” Tu domā, ka šajā sabiedrībā, kurā dzīvojam tagad, tu esi brīvs? Tevi kontrolē popkultūra, reklāmas, ārzemju kapitāls. Pasaules korporācijas nosaka cilvēku cenu naudas vienībās. Baznīca vispār ir apjukusi un vairs nezin, ko sludināt. Agrāk bagātie priecājās par savu bagātību tempļos un baznīcās, bet šodien viņi to dara 5 zvaigžņu viesnīcās.
“Wake up and realize what’s goin on around you
Poisonin of the food and water
Tamperin of ciggarettes
Disease engineering control over your life
Take back your existence or die like a punk
This is Big Rube, sayin right on to the real, and death to the fakers” -
- no OutKast “True Dat”, autors, lasītājs Big Rube.
Cilvēks jau ir kā suns, kamēr ar varu nedresēsi pats ķepu nedos. Šķiet, manis propagandētā vienlīdziba un materiālā neatkarība nāks ar varu, mums to ļoti iespējams uzspiedīs ar karu. Uzspiedīs tādu brīvības ideoloģiju, kura liekas pareiza dažiem, bet ne visiem. Tas būs jauns “vergu ceļš”, kurā cilvēkam liks būt tādam pašam kā pārējiem un celt nākotni tiem, kuri iespējams nekad neiepazīs patieso brīvības sajūtu.
Uzmanību! Šis raksts ir domāts, lai rosinātu un attīstītu domāšanu sabiedrībā. Tā nav viedokļa uzspiešana, bet gan autora garīgie atkritumi, ar kuriem viņš vēlas padalīties.
“I’m just another brother
Who’s never gonna win
It’s history over and over
So let the party begin
Here comes the last revolution“ -
- No NO Connection “Last Revolution”
Katrai Dzīvības Ugunij reiz tiek prasīts, par ko tā vēlas būt visu savu atlikušo mūžu. Tā bija sanācis, ka viena Uguntiņa atbildēja: “Gribu būt liels, liels akmens, kurš dzīvos mūžīgi! Man jākļūst varenam mākslas darbam kāda mākslinieka rokās. Man jābūt smagam, lai mani neviens, izņemot īsto mākslinieku, nevarētu aiznest. Man ir jābūt aukstam, bez jūtām, lai es pats sevi neiznīcinu!”
Nu, akmens laimīgs bija jau visu ziemu nostāvējis, bet pavasarī pie viņa sāniem sāka dīgt sniegpulkstenīte. Kamēr tā dīga, akmens smējās par to, ka kādam bija ienācis prātā kļūt par kaut ko tik trauslu un vārgu. Bet sniegpulkstenīte uzgīga, uzziedēja un priecēja garāmgājējus. “Nekas, nākošo ziemu gan šī nepārdzīvos,” domāja akmens, tomēr sniegpulkstenīte cēlās no zemes katru pavasari. Akmenim tas nepatika un viņš centās par to vairs nedomāt. Tomēr arī viņš drīz nevarēja vairs ignorēt sniegpulkstenītes graciozo ziedēšanu, viņam tā pat sāka patikt. Pats to neapzinoties, viņš centās dienas gaitā uzmest tai savu ēnu, lai citi to nevarētu pamanīt un noplūkt. Tomēr, kad viņš pamanīja, ka viņā mostas kaut kas neakmeņains, viņš atkal ieslēdzās sevī: kļuva par akmeņaināko akmeni visā pasaulē.
Pēc gada atbrauca strādnieki, mēģinādami dabut akmeni no vietas, viņi smagi sabradāja sniegpulkstenīti. Akmens tika iekrauts mašīnā un aizvests, bet sniegpulkstenīte vairs tā arī nekad neuzdīga.
Tagad viņš rotāja pasaulslavenu muzeju telpas, pulcēja ap sevi ļaužu masas, kuras elsdamas apbrīnoja tā varenību. Tomēr sasvīdušie tūristu pūļi bija vienīgā dzīvība, kuru viņš redzēja no dienas dienā. Naktis viņš pavadīja tādu pašu aukstu, varenu akmeņu vidū. Tikai tagad viņš saprata, ka gribēja atpakaļ dabā. Viņš gribēja skatīties, kā no jauna uzdīgst sniegpulkstenīte, un just, kā tā, vēja iešupināta, glaužas ap viņa sānu.
Viņš vairs negribēja būt akmens. Viņš gribēja atgriezties tajā dienā, kad viņam kā Dzīvības Ugunij prasīja, kas viņš vēlās būt. Viņš gribēja būt sniegpulkstenītis, augt un neuzdīgt kopā ar sev līdzīgo pie sāniem.
Bet tagad – akmens.
